Gluži kā Harijs Poters meklēja Voldemorta dvēseles daļiņas dažādos priekšmetos, arī iedvesmai patīk iemiesoties lietās, kas ir ap mums, bet nav tik viegli saskatāmas. Turklāt tas ir mīts, ka māksliniekam, mūziķim vai aktierim iedvesma ir teju sinonīms.
Mana iedvesma sākās piedzimstot, jo pasaule un cilvēks nebeidz sajūsmināt un satriekt mani ik dienas joprojām. Cilvēka prāts, tā spēja radīt un nogalināt, interpretēt ik sīkumu tūkstoš variācijās un risināt mūžīgās labā – ļaunā attiecības vienā organismā, aizņem manu domu lauku visai bieži. Tālab mani iedvesmo lietas ar attīstošu raksturu, kas vienu jautājumu pārvērš 7 citos. Atbilde bez papildu jautājumiem pieliek punktu kā prātā, tā sajūtās. Tad nu gluži loģiskas ir arī manas attiecības ar mūziku. Un to jau ikviens no mums zina, ka ir mūzika, kas nomierina, uzmundrina, ievaino un sasmīdina. Vien par apzinātu izvēli var kļūt laba vai nekvalitatīva mūzika. Un tas nenozīmē dalījumu akadēmiskajā un populārajā mūzikā. Arī Britnijai Spīrsai ir laba un slikta mūzika, tālab svarīgi ir ieklausīties, nevis sekot anonīma pūļa anonīmam viedoklim.
Vēl pie šī bloka pieder arī grāmatas. Bagāžas svara ierobežojumu dēļ es nevaru lepoties ar lielu kolekciju šeit Grācā, bet ne jau kvantitāte ir svarīga. Turklāt pie grāmatām neskaitās tādas kā “10 padomi laimīgai dzīvei”, “Kā atrast sevi” un “Iedvesma katrai dienai”. Tās ne tikai neizpilda solīto, bet strādā kā lielisks manipulācijas instruments ar zemtekstu “Kā aizmirst domāt!”. Un prieks par vienu paša radītu tēzi lieliska romāna beigās ir iedvesmojošs. Mans drošības spilvens Grācā, kas strādā visās bēdās, ir Ziedoņa “Trioletas”. Un vācu valodas vārdnīca
Vēl par savu kaislību pieaugošā progresijā varu dēvēt ēst gatavošanu. Un ne tikai, ja esmu izsalkusi. Reizēm pieķeru sevi, ka esmu uzaicinājusi ciemiņu nevis draudzības dēļ, bet gan egoistiska iemesla – nepārvaramas vēlmes gatavot vakariņas- dēļ. Tas ir rituāls, sākot ar ēdiena izvēli un produktu sarakstu, beidzot ar pašu procesu un trauku izkārtojumu. Mani fascinē ēst gatavošanas radošais potenciāls un nezināmais faktors (es nekad neizplānoju detalizēti gala produktu). Tipiska sieviete, kura bauda procesu un neiespringst par rezultātu.
Nu ja, laikam jau īpašība, ka visvairāk man ir palīdzējusi mērķos un darbos, ir vieglums. It visā. Man nepatīk skriet ar pieri sienā – ne attiecībās ar līdzcilvēkiem, ne lietās, kas man ir svarīgas. Ja jūtu, ka virziens tiek bloķēts, paņemu pauzi vai pamēģinu citādāk. Arī mūzikā. Manuprāt, vienlīdz būtiski ir darīt tehnisko darbu (teorētiskās zināšanas un praktiskie treniņi) un piedzīvot, pārdzīvot,sadzīvot, jo, lai iestudētu emociju, jābūt dzīvam priekšstatam par to.
Tik pat viegla bija mana un Labo Darbu tikšanās. Reizēm to mērķi vajag sadalīt mazākās daļās, jo tad tas tik biedējošs un baiss neizskatās. Kā jau Labo Darbu video reiz stāstīju, ka brīdī, kad tika nosūtīta pieteikuma anketa uz Grācas Mūzikas universitāti, man nebija nekādas skaidrības par finansiālo nākotni. Saņemot apstiprinošu atbildi pēc iestājeksāmeniem, nekas nebija mainījies. Tad sāku meklēt iespējas, bet kaut kā tas viss nevedās. Plānoju stāties arī Latvijā, tā, lai drošāk. Par Labajiem Darbiem uzzināju īsi pēc tam, kad biju nolēmusi tomēr braukt uz Grācu. Kaut arī nezināju, kā tas viss beigsies, uzsāku mācības ar naudas summu, kas pietiktu tieši līdz Ziemassvētkiem... Un tad viss notika. Tagad, skatoties atpakaļ, viss šķiet tik loģiski. Kā man varēja rasties finansiāls risinājums brīdī, kad vēl nebiju iestājusies universitātē vai tad, kad nebiju izlēmusi, ar kuru valsti vēlos saistīt savu dzīvi turpmākos dažus gadus? Lietas mēdz notikt secīgi un risinājums rodas tad, kad tam ir skaidrs pamats un vajadzība.
Nobeigumā vien vēlējos atgādināt, ka iedvesmu nevar noķert vienreiz, tad ielikt stikla būrī, barot ar putekļiem un izvilkt. Iedvesmoties ir jātrenējas. Var ņemt Labo Darbu Labo Domu kladi un pierakstīt visas trakās domas (man jau gandrīz ir aizpildīta, jo tā pildspalva, kas nepazūd, padara to visu ļoti praktisku). Var nopirkt koši dzeltenu dvieli, tā rītus ietērpjot mūžīgā vasarā un hanteles (es tās cilāju, sēžot dīvānā un skatoties seriālus). Un var biežāk iziet no sociālajiem tīkliem, aizvērt e-pastu, izslēgt datoru un piedalīties īstajā dzīvē, lai neuzmanības dēļ drauga vietā pēkšņi blakus nebūtu izkususi peļķīte kā skulptūrā Grācas centrā.
Bet ir jātrenējas. Vislabāk jau katru dienu.
Gluži kā Harijs Poters meklēja Voldemorta dvēseles daļiņas dažādos priekšmetos, arī iedvesmai patīk iemiesoties lietās, kas ir ap mums, bet nav tik viegli saskatāmas. Turklāt tas ir mīts, ka māksliniekam, mūziķim vai aktierim iedvesma ir teju sinonīms.
Mana iedvesma sākās piedzimstot, jo pasaule un cilvēks nebeidz sajūsmināt un satriekt mani ik dienas joprojām. Cilvēka prāts, tā spēja radīt un nogalināt, interpretēt ik sīkumu tūkstoš variācijās un risināt mūžīgās labā – ļaunā attiecības vienā organismā, aizņem manu domu lauku visai bieži. Tālab mani iedvesmo lietas ar attīstošu raksturu, kas vienu jautājumu pārvērš 7 citos. Atbilde bez papildu jautājumiem pieliek punktu kā prātā, tā sajūtās. Tad nu gluži loģiskas ir arī manas attiecības ar mūziku. Un to jau ikviens no mums zina, ka ir mūzika, kas nomierina, uzmundrina, ievaino un sasmīdina. Vien par apzinātu izvēli var kļūt laba vai nekvalitatīva mūzika. Un tas nenozīmē dalījumu akadēmiskajā un populārajā mūzikā. Arī Britnijai Spīrsai ir laba un slikta mūzika, tālab svarīgi ir ieklausīties, nevis sekot anonīma pūļa anonīmam viedoklim.
Vēl pie šī bloka pieder arī grāmatas. Bagāžas svara ierobežojumu dēļ es nevaru lepoties ar lielu kolekciju šeit Grācā, bet ne jau kvantitāte ir svarīga. Turklāt pie grāmatām neskaitās tādas kā “10 padomi laimīgai dzīvei”, “Kā atrast sevi” un “Iedvesma katrai dienai”. Tās ne tikai neizpilda solīto, bet strādā kā lielisks manipulācijas instruments ar zemtekstu “Kā aizmirst domāt!”. Un prieks par vienu paša radītu tēzi lieliska romāna beigās ir iedvesmojošs. Mans drošības spilvens Grācā, kas strādā visās bēdās, ir Ziedoņa “Trioletas”. Un vācu valodas vārdnīca
Vēl par savu kaislību pieaugošā progresijā varu dēvēt ēst gatavošanu. Un ne tikai, ja esmu izsalkusi. Reizēm pieķeru sevi, ka esmu uzaicinājusi ciemiņu nevis draudzības dēļ, bet gan egoistiska iemesla – nepārvaramas vēlmes gatavot vakariņas- dēļ. Tas ir rituāls, sākot ar ēdiena izvēli un produktu sarakstu, beidzot ar pašu procesu un trauku izkārtojumu. Mani fascinē ēst gatavošanas radošais potenciāls un nezināmais faktors (es nekad neizplānoju detalizēti gala produktu). Tipiska sieviete, kura bauda procesu un neiespringst par rezultātu.
Nu ja, laikam jau īpašība, ka visvairāk man ir palīdzējusi mērķos un darbos, ir vieglums. It visā. Man nepatīk skriet ar pieri sienā – ne attiecībās ar līdzcilvēkiem, ne lietās, kas man ir svarīgas. Ja jūtu, ka virziens tiek bloķēts, paņemu pauzi vai pamēģinu citādāk. Arī mūzikā. Manuprāt, vienlīdz būtiski ir darīt tehnisko darbu (teorētiskās zināšanas un praktiskie treniņi) un piedzīvot, pārdzīvot,sadzīvot, jo, lai iestudētu emociju, jābūt dzīvam priekšstatam par to.
Tik pat viegla bija mana un Labo Darbu tikšanās. Reizēm to mērķi vajag sadalīt mazākās daļās, jo tad tas tik biedējošs un baiss neizskatās. Kā jau Labo Darbu video reiz stāstīju, ka brīdī, kad tika nosūtīta pieteikuma anketa uz Grācas Mūzikas universitāti, man nebija nekādas skaidrības par finansiālo nākotni. Saņemot apstiprinošu atbildi pēc iestājeksāmeniem, nekas nebija mainījies. Tad sāku meklēt iespējas, bet kaut kā tas viss nevedās. Plānoju stāties arī Latvijā, tā, lai drošāk. Par Labajiem Darbiem uzzināju īsi pēc tam, kad biju nolēmusi tomēr braukt uz Grācu. Kaut arī nezināju, kā tas viss beigsies, uzsāku mācības ar naudas summu, kas pietiktu tieši līdz Ziemassvētkiem... Un tad viss notika. Tagad, skatoties atpakaļ, viss šķiet tik loģiski. Kā man varēja rasties finansiāls risinājums brīdī, kad vēl nebiju iestājusies universitātē vai tad, kad nebiju izlēmusi, ar kuru valsti vēlos saistīt savu dzīvi turpmākos dažus gadus? Lietas mēdz notikt secīgi un risinājums rodas tad, kad tam ir skaidrs pamats un vajadzība.
Nobeigumā vien vēlējos atgādināt, ka iedvesmu nevar noķert vienreiz, tad ielikt stikla būrī, barot ar putekļiem un izvilkt. Iedvesmoties ir jātrenējas. Var ņemt Labo Darbu Labo Domu kladi un pierakstīt visas trakās domas (man jau gandrīz ir aizpildīta, jo tā pildspalva, kas nepazūd, padara to visu ļoti praktisku). Var nopirkt koši dzeltenu dvieli, tā rītus ietērpjot mūžīgā vasarā un hanteles (es tās cilāju, sēžot dīvānā un skatoties seriālus). Un var biežāk iziet no sociālajiem tīkliem, aizvērt e-pastu, izslēgt datoru un piedalīties īstajā dzīvē, lai neuzmanības dēļ drauga vietā pēkšņi blakus nebūtu izkususi peļķīte kā skulptūrā Grācas centrā.
Bet ir jātrenējas. Vislabāk jau katru dienu.
